Valoda, mediji un hibrīdkarš

Saistībā ar pēdējā laika aktivitātēm mediju vidē saistībā ar vārda brīvību un plāniem pārtraukt krievu valodas satura pārraidīšanu sabiedriskajos medijos no 2026. gada, tematiski piemēroti šķiet atsaukt atmiņā to, kas ir ietekmes operācijas un to, kāpēc svarīga ir saziņa vienā valodā. Šoreiz ne par pašsaprotamo, kāpēc latviešu valodai jābūt vienīgajai valsts valoda. Bet, domāju, ka ir vērts apskatīt valsts valodas jautājumu no drošības puses.

Saistībā ar Saeimas apstiprināto Nacionālās drošības koncepciju nākamajiem 4 gadiem nopietnas diskusijas gan deputātu, gan mediju pārstāvju vidū izraisīja tajā ietvertais nosacījums divu gadu laikā pilnībā atteikties no satura krievu valodā sabiedriskajos medijos. Priekšlikuma idejas autors ir bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA). Tagad Latvijas Radio Redakcionālā padome pauž, ka nosacījums par mediju slēgšanu esot Nacionālās drošības koncepcijā iemānīts ar viltu un paslepus!

Atkāpe kontekstam.

Satversmes tiesa šī gada februārī atzina, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts par nepieciešamību Krievijas pilsoņiem pierādīt valsts valodas prasmi, lai atjaunotu pastāvīgās uzturēšanās atļauju, atbilst Satversmei. Spriedumā Tiesa norādīja, ka nacionālās drošības garantēšana ir valsts pamatpienākums, īpaši šobrīd, kad norisinās Krievijas izvērstais karš Ukrainā, un izcēla latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas lomu vienotas sabiedrības veidošanā, kas kara un hibrīddraudu apstākļos ir nacionālās drošības garants. Šodienas realitāte diemžēl ir tā, ka arī sabiedriskie mediji latviešu valodā un krievu valodā veido divas dažādas informatīvās telpas ar dažādiem notikumiem, ar dažādu saturu un attieksmi pret sabiedriskajām norisēm un drošības jautājumiem, pret valodas un identitātes jautājumiem. Tas, ka Krievija ar to gan rēķinās, gan to izmanto, ir zināms.

Krievijas informācijas operācijas Baltijas valstīs

Ietekmes, psiholoģiskās un informatīvās operācijas ir bijušas Krievijas doktrīnas sastāvdaļa jau kopš Padomju Savienības pastāvēšanas sākuma, taču vēsturiski tās ir bijušas tikai palīgfunkcijas. Krievijas Ģenerālis Valērijs Gerasimovs paudis, ka nekinētiskās operācijas ir ārkārtīgi praktiskas, un šie instrumenti kļūs dominējoši nākotnes karadarbībā.

Tas ir atspoguļots lielākajā daļā pašreizējās Krievijas ārpolitikas, drošības un aizsardzības politikas un doktrinālo dokumentu. Jau gadiem ilgi Krievijas informācijas operāciju Baltijas valstīs stratēģiskais mērķis ir bijis radīt distanci starp Baltijas valstīm un Rietumiem. Krievijas koncepcija sakņojas idejā, ka demokrātiskas sabiedrības ir neaizsargātas pret politiskām manipulācijām un ka izmantot šo šķietamo vājumu ir daudz lētāk nekā īstenot aneksiju vai okupāciju.

Krievija cenšas sasniegt savus stratēģiskos mērķus Baltijā, izmantojot ietekmes operācijas, nevis konvencionālos līdzekļus. Apzinoties mūsu pretestību pret ciešākām saitēm ar Krieviju Baltijas valstīs, Krievija ir dažādojusi savus vēstījumus, kas nav tikai prokrieviski noskaņoti. Tā vietā Krievijas stratēģija ir mēģināt pārliecināt iedzīvotājus, ka viņu valstu pašreizējā tuvināšanās Rietumiem, demokrātijas pieņemšana un dalība NATO un ES ir kaut kādā veidā kaitīga, degradējoša vai bīstama. Šim nolūkam Krievija lielā mērā izmanto krievu un vietējos tradicionālos plašsaziņas līdzekļus, sociālos plašsaziņas līdzekļus un internetu.

Līdz ar to Krievijas informācijas operācijas Baltijā koncentrējas uz deviņiem mērķiem: (1) Veicināt un atbalstīt separātistu grupu bruņotas darbības, lai veicinātu haosu un teritoriālo dezintegrāciju; (2) Palielināt polarizāciju starp eliti un sabiedrību, lai izraisītu vērtību krīzi, kam sekos orientēšanās uz Krievijas vērtībām; (3) Demoralizēt armiju un citādi mazināt apņēmību; (4) Graut sociālekonomisko stabilitāti; (5) Izraisīt sociālpolitisku krīzi; (6) Pastiprināt vienlaicīgas psiholoģiskā kara formas un modeļus, lai demoralizētu Baltijas valstu bruņotos spēkus un iedzīvotājus un salauztu to apņēmību; (70 izraisīt masveida paniku un mazināt uzticību svarīgām valsts institūcijām; (8) nomelnot politiskos līderus, kas nedarbojas saskaņoti ar Krievijas interesēm; (9) graut starptautiskās alianses un partnerattiecības.

Krievija dod priekšroku hibrīdkara jeb sliekšņa karam — dezinformācijas, politisko, ekonomisko un militāro darbību apvienošanai, lai imobilizētu vai vājinātu pretiniekus, neizraisot atbilstošu reakciju.

Šie termini ir tik modīgi, it kā šī prakse būtu jauns papildinājums kara inventāram.

Vienkāršota kara kā tikai militāru operāciju definīcija bija jaunums, un tagad šī šaurā izpratne ir izplūdusi. Stratēģiskās neveiksmes gandrīz vienmēr ir iztēles neveiksmes, kā tas bija ar Trojas karavīriem, kas krita, brīnoties, kas varētu būt iekšā tajā milzīgajā koka zirgā.

Tomēr mums un visai kolektīvo Rietumu telpai ir vairākas priekšrocības: laiks, sabiedrotie, pārredzamība. Pārredzamība ir potenciāli iznīcinošs līdzeklis cīņā pret autoritārajiem režīmiem, jo, atklājot korupciju, autoritārie režīmi tiek deleģitimēti. Brīvu sabiedrību valdības saskaras ar sabiedrības kontroli, un tas tām dod iespēju pieprasīt to pašu no citām valstīm. Krievijas vadītāji baidās no atbildības par savu sarausto bagātību. Krievijas doktrīna apgalvo, ka citas valsts elites korumpēšana ir daļa no “jaunās paaudzes” kara.

Pirmā mācība no daudzām ir tā, cik akūti jāapzinās, ka korupcija ir nacionālās drošības jautājums.

Krievijas īstenotā korupcijas izmantošana, proti, koruptīvas prakses eksports, ļaunprātīgi izmantojot Rietumu juridiskās un finanšu nepilnības, lai sasniegtu savus ģeopolitiskos mērķus, ir veicinājusi pretamerikānisku noskaņojumu Eiropā un aktivizējusi ekstrēmistu spēkus abās Atlantijas okeāna pusēs.

Nelielu ieskatu šajās operācijās var gūt piektdien Financial Times publicētajā ziņā, kur detalizēti skaidrots, kā pirms divām nedēļām aizturētais maksājumu apstrādes uzņēmuma “Wirecard” (kas savulaik bija Eiropas fin-tech zvaigzne — līdz tika atklātas uzņēmuma koruptīvās un krāpnieciskās aktivitātes, un uzņēmums bija nonācis līdz maksātnespējai) vadītājs Jans Marsaleks izmantoja kompromitētas izlūkdienestu amatpersonas Vīnē, lai izspiegotu Eiropas pilsoņus un atbalstītu Krievijas militārās izlūkošanas (GRU) un vietējās izlūkošanas (FSB) slepenās darbības Eiropas teritorijā. Viņš arī pagaidām nezināmā ceļā ieguva un nodeva FSB rokās SINA datoru — līdzīgi kā savulaik Enigma šifrēšanas mašīna, SINA ir viens no vismodernākajiem kriptogrāfijas rīkiem, ko Rietumu valdības izmanto klasificētas informācijas pārsūtīšanai.

Hibrīdapdraudējumi bieži vien ir vērsti uz valsts visneaizsargātākajiem punktiem.

Lai gan valstu izaicinājumi mūsdienās ir ievērojami globalizēti, vājie punkti joprojām atšķiras, tāpēc atšķiras arī mērķi, pret kuriem tiek vērsta smagākā hibrīdkara artilērija. Vienlaikus, cīņā pret pilnīgi visiem hibrīddraudiem un arī ne-hibrīddraudiem, būtisks solis un neaizstājama ir labi izglītota un informēta sabiedrība — viena sabiedrība, ne sašķelta un noteikti ne divkopienu. Par laimi, nav pieredzētu atklātu sociāli politisku vai etnisku konfliktu grupu līmenī.

Latvijas iedzīvotājiem, kuri lielāko daļu savas dzīves ir dzīvojuši šādā vidē gan padomju okupācijas laikā, gan pēc valstu neatkarības atgūšanas, šī daudznozaru karadarbība — hibrīdkara taktika un haoss, ko tā cenšas radīt, ir kļuvusi intuitīvi atpazīstama un bieži vien iespiežas fonā kā baltais troksnis. Valstu un sabiedrību apvienošanās parasti notiek ar mērķi stāties pretī ārējiem draudiem, un tām ir jānodrošina sevi ar institucionāliem un finansiāliem līdzekļiem, lai veiksmīgi tos novērstu. Nacionālās drošības koncepcijā tiek runāts par to, ka Latvijā pieaug latents etniskais konflikts. Tas nav redzams virspusē, vienlaikus, tas ir konflikts, kas ir pastāvējis vienmēr, tikai tagad tas sāk “burbuļot”, uzplaiksnīt vairāk. Kā kavēt tā pāriešanu “aktīvajā” fāzē?

Si vis pacem, para bellum.

Tieši tāpat kā jāuzmanās no brīvību kopuma samazināšanas dažādu krīžu un saasinājumu apstākļos — mediju pārstāvji aktualizēja vārda brīvības ierobežošanas riskus “piesedzoties” ar drošību un patriotismu –, nevajadzētu tomēr arī mēģināt Nacionālās drošības koncepcijas aizsegā un aiz saukļiem par vārda brīvību, un vispārinātu apelēšanu pie cilvēcības, cilvēktiesībām un “glābēja kompleksu”, mēģināt kavēt vienotas informatīvās telpas veidošanu. Tā vietā varētu darīt ko noderīgu.

Izglītības sistēmā notiekošais palīdzēs ilgtermiņā mazināt Krievijas propagandas ietekmi Latvijā, nodrošinot labākas valsts valodas zināšanas visiem Latvijas iedzīvotājiem. Mediju pārstāvji, tā vietā lai cīnītos par vienas valodas un ekskluzīvas sabiedriskā medija redakcijas (kura saturs nav pieejams nevienam, kurš nerunā krievu valodā) uzturēšanu, varētu tā vietā, piemēram, veidot šo vienoto informācijas telpu un palīdzēt kopīgiem spēkiem stiprināt mūsu sabiedrības medijpratību un kritisko domāšanu. Vairāk strādāt pie tā, kā palīdzēt pēc iespējas vairāk Latvijas iedzīvotāju iemācīties saskatīt manipulēšanas metodes, izprast, kā atšķirt propagandu un dezinformāciju no informācijas, kā atšķirt ziņas no komentāriem, labu žurnālistiku no sliktas utt. Tas, cita starpā, palīdzētu risināt aktualizētās problēmas saistībā ar “naida uzbrukumiem”, kam šobrīd esot pakļauti žurnālisti sociālajos tīklos.

Kremļa ārpolitika un ierocis ir šķelšana. Domāju, ka mums nevajag viņiem ar to palīdzēt.