SVĀRSTA GADA PIEZĪMES

Rihards Kols
16 min readJan 20, 2023

2022. gads bija svārsta gads. Svārsta gadi ir tādi brīži vēsturē, kad lielie pasaules lietu kārtību veidojošie spēki maina savu kustības virzienu. Runājot līdzībās, pēdējais svārsta gads, visticamāk, bija 2001. gadā, kad pēc terora aktiem Ņujorkā un Vašingtonā 11. septembrī, pretnostatījās divas civilizācijas, un to sadursme izmainīja visu pasauli. Jau pirmie 2022. gada mēneši parādīja, ka šis gads būs pelnījis titulu “svārsta gads”, bet tas nebūt nav pirmais no tādiem. Vēsture mēdz atkārtoties. Vai mēs piedzīvojam 1918. gada atkārtojumu ar pandēmiju, inflāciju, globālu karu un impērijas gāšanu? Vai atkal ir pienācis 1812. gads, tikai Napoleona postošā karagājiena vietā mēs redzam Kremļa katastrofālo mēģinājumu aizvilkt Eiropu atpakaļ uz 19. gadsimtu? Vai arī esam 1979. gadā, atkārtojoties Kremļa liktenīgajam iebrukumam Afganistānā? Vai varbūt 1962. gadā, kad pasaulē gaisu sajauca Kubas krīze?

Vēsturiskās paralēles mums var palīdzēt saprast tos notikumus, kuros atrodam sevi šodien. Svārsts, kā zināms, kustās turpu — šurpu, meklējot līdzsvaru — līdzīgi arī globālā kārtība.

Patiesībā, lai cik vēsturiskas paralēles būtu iespējams atrast, vienlaikus ir jāatzīst, ka mums zināmajā vēsturē ir ļoti maz mirkļu, kad pasaule saskārās ar globālo satricinājumu un krīžu savstarpēju saplūšanu: no ieilgušās COVID-19 pandēmijas, plašas pārtikas un energoapgādes riskiem, inflācijas uzliesmojumiem, attīstības finansēšanas un valsts parāda krīzēm, augsta globālās recesijas riska, klimata krīzes, līdz pašreizējai ģeopolitiskajai krīzei. Uz mirkli šķita, ka visa pēc 1945. gada būvētā pasaules sistēma, kas balstīta uz cilvēcības un humānisma pamatiem, sabruka un izzuda, atgriežoties brutāla spēka un pakļaušanas pieejai politikā — pieejai, ko cerējām atstāt 20. gadsimtā. Taču, tāpat kā citos svārsta gados un tāpat kā citos vēstures paralēļu atkārtošanās mirkļos, arī šoreiz ir skaidrs, ka visi trauksmes zvani, kas varēja iezvanīt šo gadu, zvanīja ilgi, skaļi un visur, taču tie netika sadzirdēti — vai arī tika apzināti apklusināti.Lai gan šīs problēmas ir šķietami nesaistītas, tās atspoguļo nepietiekamo multilaterālo sadarbību un koordināciju pasaulē, kas arvien vairāk ir savstarpēji atkarīga, īpaši, kad 2022. gadā esam pārkāpuši vēl vienu robežšķirtni, pasaules iedzīvotāju skaitam sasniedzot astoņus miljardus. Vienīgais ceļš virzienā prom no smagāko vēstures mirkļu pilnīgas atkārtošanās — lai gan no svārsta kustībām izvairīties nebūs iespējams, bet mācīties no kļūdām ir vairāk nekā iespējams — sevī ietver ievērojami spēcīgāku un jēgpilnāku globālo sadarbību un radikālu multilaterālās sistēmas un institūciju reformēšanu.

Varas būtība ir mainījusies. Ar tradicionālajiem varas elementiem — iedzīvotāju skaitu, teritoriju, iekšzemes kopproduktu, militāro potenciālu — vairs nepietiek, lai vairotu varu un ietekmi. Vienlīdz svarīgas 21. gadsimtā ir attiecības, savienojamība, tehnoloģijas un maigā vara.

Atkāpe.

Tiklīdz sākam lietot arvien dažādākas definīcijas, lai raksturotu vienu un to pašu parādību, visai ātri varam nonākt pie mērena haosa — un, kas svarīgi, tiek izpludinātas un padarītas netveramas jomas un jautājumi, kuriem meklējam atbildes.

Eiropas Savienības (ES) diplomātija — pīle uz ledus vai tomēr fēnikss?

Ņemot vērā ES lomu Ukrainas stabilizēšanā, pašreizējie notikumi mēdz norādīt uz diviem virzieniem — militāro un ekonomisko. No militārās puses ES var aprakstīt kā neveiklu pīli uz ledus: jau kopš 2014. gada ES ir kritizēta par to, ka tā nav darījusi pietiekami daudz, lai atturētu Krieviju no agresijas Krimā un Austrumukrainā — kritikā atbalsojas vēsturiskās kļūdas: par ES vājumu Balkānos, Lībijā vai pat Sīrijā; arī par pasivitāti pēc Krievijas iebrukuma Gruzijā.

No ekonomikas viedokļa ES tiek uztverta vismaz kā potenciāls fēnikss. ES ietekme vienmēr ir bijusi lielā mērā atkarīga no trešā ietekmes veida, ko dažādi sauc par maigo varu, piesaistes spēku vai normatīvo varu. Ārpus debatēm par to, vai ES vajadzētu agresīvāk izmantot savu ekonomisko varu vai arī apsvērt militārus soļus, ir jautājums par šo trešo varas veidu — nav svarīgi, vai mēs to saucam par maigo vai normatīvo varu. Īstais jautājums ir, vai un kā ES var izmantot pārliecināšanu un savu normatīvo svaru savu ārpolitikas mērķu sasniegšanai.

Kara laikā, kas kļuvis par Eiropā lielāko pēdējo desmitgažu laikā, ES un dalībvalstis ir pār bortu pārsviedušas vairākas ilgstoši spēkā bijušas politikas un spērušas soļus, kas normālos apstākļos būtu saskārušies ar spēcīgu pretestību no dažādām pusēm. Tie ietver ES lēmumus pirmo reizi finansēt letālu ieroču piegādi trešai valstij; pastiprināt sadarbību aizsardzības jomā, ņemot vērā jaunus draudus; signalizēt par atvērtību dalībai ES bloka austrumu kaimiņiem pēc gadiem ilgušā paplašināšanās noguruma. 2022. gads iezīmē ES ieiešana jaunā teritorijā: Krievijas uzsāktais karš Ukrainā var radīt impulsu drosmīgākai ES ārpolitikai, kas sniedzas tālāk par tūlītēju reakciju.

Taču, lai tas notiktu, ES būs jāatbild uz sarežģītiem jautājumiem, kas līdz šim lielā mērā ir atbiruši malā, kamēr ES darbojas krīzes režīmā. Starp tiem ir dilemmas par tās aizsardzības plānu mērogu un mērķi, liela mēroga sankciju stratēģiska izmantošana, nepieciešamie drošības pasākumi letālu ieroču nodrošināšanai, kā arī, cita starpā, ES turpmākās paplašināšanās priekšrocības un trūkumi. Šajā mirklī cilvēki parasti mēdz iestarpināties ar:

“Tas viss ir ļoti jauki, bet kā ar NATO?”.

Jāuzsver, ka NATO joprojām ir Eiropas teritoriālās aizsardzības centrā. To neviens neapšauba. Šī fakta apzināšanās nebūtu jāizmanto kā kavēklis Eiropas valstīm attīstīt savas spējas un operācijas. ES lielākā daļa dalībvalstu ir arī NATO; būtu loģiski, ja mēs savā vidē stiprinātu savas aizsardzības spējas arī ar ES instrumentiem un iespējām, nekādā veidā nedublējot NATO kompetences, bet sniedzot savu pienesumu caur tādiem formātiem kā PESCO, Aizsardzības fondu un citiem — kur ir redzamas ambīcijas un vēlmes, bet diemžēl ne gatavība nopietni investēt. Šajos nolūkos ES būtu jāstiprina pastāvīgās strukturētās sadarbības (PESCO) projekts militārās mobilitātes jomā.

PESCO ES izveidoja 2017. gadā, lai uzlabotu sadarbību aizsardzības jomā starp savām dalībvalstīm. No 60 PESCO sadarbības projektiem, “militārajai mobilitātei” ir pievērsta vislielākā uzmanība. Šī Nīderlandes vadītā iniciatīva ietver Kanādu, Norvēģiju un ASV; tā mērķis ir vienkāršot un standartizēt pārrobežu militārā transporta procedūras un uzlabot saistīto infrastruktūru. Tomēr sarunās par ES 2021.–2027. gada budžetu projekta finansējums tika samazināts no ierosinātajiem 6,5 miljardiem eiro līdz tikai 1,7 miljardiem eiro. Šis finansiālā atbalsta samazinājums vairs nav attaisnojams. 2022. gada martā ES līderi vienojās paātrināt “pašreizējos centienus uzlabot militāro mobilitāti visā ES”. Taču kopš tā laika iniciatīva ir maz progresējusi. Lai risinātu šo problēmu, dalībvalstīm būtu jāpārskata militārās mobilitātes resursu piešķiršana. Ja ES vēlas veicināt ievērojamu Eiropā esošo karaspēka skaita palielināšanu, tai būs jāuzlabo transporta infrastruktūra un jāizveido netraucētas procedūras valstu robežu šķērsošanai.

Būtu jāapsver arī PESCO paplašināšana ar projektu par militāro “pastāvību”. ES austrumu dalībvalstīm ir radušās ievērojamas izmaksas, lai paplašinātu militāros objektus NATO spēku izvietošanas nodrošināšanai. Tāpēc ES būtu jāsniedz finansiāls atbalsts uzņēmējvalstīm, ar kuru dalību tiek palielinātu NATO spējas un uzticamību Eiropā. Tai būtu arī jācenšas nodrošināt vienlīdzīgāku sloga sadali — un dažos apgabalos kliedēt bažas par NATO kopējā finansējuma palielināšanu līdzīgām iniciatīvām. Krievijas draudi Eiropas drošības kārtībai tagad tiek justi akūtāk nekā gadu desmitiem pirms tam. Kā to ir atzinušas gan ES, gan NATO, būs nepieciešamas būtiskas izmaiņas atturēšanas un aizsardzības politikā. Eiropai tas prasīs atjaunot intelektuālo, birokrātisko un fizisko infrastruktūru, lai atbalstītu liela mēroga militārās operācijas kontinentā: militāro mobilitāti un militāro pastāvību. PESCO var būt daļa no risinājuma.

Pārmaiņas redzamas arī ārlietu jomā, mainoties smaguma centriem viedokļu un pozīciju līderībā. Jau tagad ir skaidri redzams, ka pieaug “jaunāko” dalībvalstu relatīvā “leģitimitāte” ārlietu jomā. Tās netiek uzskatītas par kūdītājiem un nemiera cēlājiem, kas “to vien dara kā strādā, lai panāktu ES un Krievijas attiecību pasliktināšanos” — šīm valstīm pašlaik ir liela nozīme ES prioritāšu veidošanāsaistībā ar Ukrainu. To iznākšana no Francijas un Vācijas ārpolitikas ēnas un drošības politikas jautājumos var nebūt ceļš, kuram viegli vai pat vispār iespējams ieslēgt atpakaļgaitu, tāpēc jārēķinās, ka šie jaunie “centri” — un nevis formāla un kopumā kā bezjēdzīga vērtējamā Eiropas nākotnes konference — arī būs tie, kas veidos atbildes uz būtiskiem jautājumiem un izaicinājumiem par ES nākotni.

Ietekmeļi — varas un ietekmes horizontāles un vertikāles

Jāsaka — arvien vairāk pieaug parlamentu loma diplomātijas jomā. Parlamentārās diplomātijas attīstība ietekmē diplomātijas uztveri kopumā, vienlaikus samazinot demokrātijas deficītu ārpolitikā. Termins sevī ietver visu veidu sadarbību starp parlamentu deputātiem, kā arī daudzās ārvalstu aktivitātes vai sanāksmes, kurās tie var iesaistīties. Veicinot sadarbību, veicinot politisko dialogu un aktīvi iesaistoties starptautiskajā telpā, parlamenti un parlamentārieši kļūst par aizvien nozīmīgākiem starptautiskiem spēlētājiem. Parlamentārieši regulāri piedalās starptautisko organizāciju parlamentārajās asamblejās un citos daudzpusējos forumos, vada oficiālas vizītes ārvalstīs, uzņem ārvalstu amatpersonas, un īpaši runātāju līmenī viņi ir iekļauti augstākā ārvalstu pārstāvju vizīšu programmās. Ir skaidrs, ka parlamentārā diplomātija ir elastīgāka un neformālāka nekā tradicionālā diplomātija. Kā tāda tā papildina, bagātina un stimulē tradicionālos diplomātiskos kanālus.

Tradicionāli pieņemts, ka starptautiskā politika ir diplomātu un ministru sfēra, taču jāatceras ne tikai atsevišķu politiķu un politisko partiju, bet arī visu parlamentāro struktūru nozīme diplomātijas īstenošanā. Kopumā ir trīs galvenās parlamentārās diplomātijas kategorijas: i) parlamentārieši; ii) politiskās partijas; un iii) parlamenti (nacionālie, starptautiskie, institucionālie (asamblejas).

Arī diplomātijas definīcija arvien paplašinās. Diplomātija ir visaptverošāka un daudzslāņaināka nekā jebkad agrāk. Šodien tā ietver ne tikai pārstāvību, sarunas, saziņu, ziņošanu un politikas analīzi, bet arī savā īstenošanā iesaista ārpus ārlietu dienesta ierastajiem “kareivjiem ar spalvu” — piemēram, parlamentāriešus. Kā savu valstu augstākā likumdošanas institūcija, parlamenti ratificē starptautiskos līgumus. Tajos ar ārlietu jautājumiem ikdienā darbojas ārlietu komisija tās priekšsēdētāja vai biedra personā, citu atbilstošo komisiju pārstāvji, kā arī parlamenta spīkera līmenī. Tā arī īsteno parlamentu savstarpējo sadarbību — ar delegāciju starpniecību dažādās starptautiskās parlamentārajās organizācijās un struktūrās vai divpusējās parlamentārajās sadarbības vai sadraudzības grupās. Parlamentu sadarbība visos līmeņos tradicionāli ir vērsta uz ciešāku dialogu ar reģionālajiem un stratēģiskajiem partneriem. Darbojoties starptautiski — starptautisko organizāciju vai, piemēram, šo organizāciju parlamentāro asambleju ietvarā –, parlamentārieši var dot savu ieguldījumu savas valsts sabiedriskajā, kultūras vai ekonomiskajā diplomātijā, pārstāvot savu valsti un var apmainoties ar labo praksi un pieredzi ar saviem kolēģiem no citām valstīm.

Vairāki faktori veicina parlamentārās diplomātijas efektivitāti. Piemēram, svarīgs ir parlamentārās struktūras lielums. Jo vairāk ir atsevišķu parlamentāriešu, jo lielāka iespēja, ka tiks iegūtas prasmes un zināšanas konfliktu novēršanai, mediācijai un dialogam. Tomēr nedrīkst par zemu novērtēt mazākas parlamentārās struktūras. Atsevišķi parlamentārieši ar augstu kompetenci un pieredzi joprojām atrodami mazākos parlamentos, un mazākam Parlamentam var būt pievienotā vērtība, iesaistoties situācijā, kas rada lielākas bažas un tuvumu tai.

Parlamenti ir plašāki ar savu interešu pārstāvniecību — valdības ir šaurākas. Sadarbības norit neatkarīgi no personālijām, formāti ir nodibināti ar domu par pēctecību, apzinoties institūcijas pārlaicīgumu un personāliju neizbēgamo “derīguma termiņu” vēlēšanu ciklu izpratnē.

Lai gan diplomāti lielā mērā vada valsts ārpolitiku, ievēlētajiem valstu parlamentu locekļiem arī ir izšķiroša nozīme politikas prioritāšu ietekmēšanā, valdību saukšanā pie atbildības un stingrāka demokrātiska pamata nodrošināšanā miera, sadarbības un cilvēktiesību veicināšanai visā pasaulē. Ar to organizāciju parlamentārajām asamblejām, kurām ir būtiska loma starptautiskajā mierā un drošībā — Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO), Eiropas padomē un Ziemeļatlantijas līguma organizācija (NATO) — parlamentārieši var virzīt nacionālās intereses starptautiskajā arēnā. Parlamentārieši savā ziņā ir brīvāki savās izpausmēs par diplomātisko korpusu, un parlamenta definētas nacionālās pozīcijas ļauj nest šīs prioritātes uz starptautiskajiem formātiem, lai pakāpeniski veidotu “kritisko masu” būtiskos jautājumos starptautiskās politikas līmenī.

Kā izcilu piemēru var minēt Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas rezolūciju, kurā Krievija atzīta par teroristisku režīmu. Šis ir lēmums, pie kura nonākts ar darbu no virknes nacionālo parlamentu pārstāvjiem, kas nesuši nacionālās pozīcijas uz EPPA, veidojuši koalīcijas un uzbūvējuši neatvairāmu, nenoraidāmu consensus. Par zemu nedrīkst novērtēt tieši Baltijas valstu, tostarp Latvijas, nacionālo parlamentu definēto un publiski pausto pozīciju ietekmi uz notikumu tālāko attīstību, lai nonāktu pie šiem lēmumiem. Tieši Latvija un Lietuva nacionālajos parlamentos pirmās Krieviju atzina par terorismu atbalstošu valsti, tā dodot grūdienu — arī izdarot starptautisku spiedienu — šāda lēmuma tālākai leģitimizācijai starptautisko institūciju parlamentārajās asamblejās. Pēc tam, kad Eiropas Padomes parlamentārā asambleja kā pirmā starptautiskā organizācija izšķīrās par tik vēsturisku balsojumu, 2022. gada novembra nogalē — turklāt vienā un tai pašā dienā — līdzīgas rezolūcijas, atzīstot Krieviju par terorismu atbalstošu valsti, pieņēma Eiropas Parlaments un NATO Parlamentārā asambleja.

Ja “diplomātija ir karš ar citiem līdzekļiem”, mēs nedrīkstam pamest plenārsēžu zāli un tajā notiekošo — tieši tāpat kā mēs nedrīkstam pamest kaujas lauku!

Parlamentārā diplomātija ir atslēga tādu sarežģītu problēmu risināšanai kā starptautiskais terorisms, bēgļu un migrantu krīze, “iesaldētie” un “degošie” konflikti un institucionālā krīze. Problēmas, ar kurām saskaras mūsu kontinents, ir patiesi globālas, un tām nepieciešama daudzpusēja, visaptveroša reakcija. Šodien mēs esam liecinieki aizvien lielākam kohēzijas un savstarpējas uzticēšanās trūkumam starp mūsu dalībvalstīm, un mums ir pienākums novērst jaunas šķelšanās Eiropā. Parlamentāriešu dialogs un sadarbība, kas ir pati parlamentārās diplomātijas būtība, dod pozitīvu ieguldījumu starpvalstu spriedzes mazināšanā, uzticības vairošanā un realizējamu risinājumu meklēšanā sarežģītām problēmām.

Nepieteiktā kara puses

Putina uzsāktais pilna mēroga karš pret Ukrainu, saskaņā ar aktuālāko informāciju, vismaz Krievijas izpratnē joprojām nemaz nav karš, bet gan speciālā militārā operācija. Mēs — Ukrainas sabiedrotie — sevi neuztveram kā aktīvu šīs karadarbības (Krievijas-Ukrainas) pusi, vienlaikus apzinoties, ka Ukraina šobrīd, aizstāvoties pret Krieviju, aizstāv un karo arī par mūsu — visas Eiropas — drošību un nākotni. Putins gan ES un NATO uztver kā karā aktīvi iesaistītas puses, un šos vēstījumi aktīvi uztur Kremļa pārraudzībā esošie propagandas mediji. Mēs palīdzam Ukrainai un ierobežojam Krieviju ar nesaudzīgi bargām sankcijām, tomēr mēs neiesaistīsimies kā “aktīva” puse karā.

Bet tomēr — Putins pēdējos desmit gadus karo pret mums visiem ar “pasākumiem, kas īsti neskaitās “karš”” — viņš ir veicis un turpina īstenot ietekmes operācijas, pētījis mūsu ievainojamību un ievilinājis un ieaudzinājis mūs atkarībās. Viņš ir izvērsis propagandu, dezinformāciju, kā arī finansiālu un informatīvu atbalstu kreisajām un labējām radikālajām partijām un kustībām, lai destabilizētu un diskreditētu mūsu demokrātijas. Viņa ierocis ir mūsu paļaušanās uz Krievijas fosilo kurināmo. Vienlaikus, arī Eiropai nebūtu jāaizmirst, ka tas ir abpusēji griezošs nazis — Krievija ir līdzatkarīga no Eiropas kā gāzes tirgus.

Jāatgādina, ka Kremlis 2021. gada nogalē nosūtīja identiskus līguma projektus Baltajam namam un NATO štābam tūlītējai parakstīšanai, definējot savas prasības formā, kas ne vienam vien ļoti atgādināja 20. gadsimta ietekmes sfēru dalīšanu un izrietošās vienošanās. Mērķis šim solim nebija nekas cits kā demokrātisko pārvērtību atrite Austrumeiropā, Rietumeiropas neitralizācija un ASV aiziešana no kontinenta. Putins karo pret mums.

Sabiedroto saliedētība tiek pārbaudīta vairākās frontēs. Jā, Putina karš negaidīti iedzīvināja transatlantisko aliansi, NATO, ES; pat Apvienoto Nāciju organizācija un Starptautisko Krimināltiesu, kas bija piedzīvojušas šķietami galēju lejupslīdi. Somija un Zviedrija pievienojas aliansei; Ukrainai un Moldovai piešķirts kandidātvalstu statuss ES. Japāna un Dienvidkoreja, un Austrālija atbalsta Rietumu sankcijas. 143 valstis nobalsoja “jā” par ANO rezolūciju, kurā nosodīta Krievijas agresija. Bet to spēku un vienotību kompensē milzīgi pretspēki.

Dažādas ārpolitikas

Viens no būtiskajiem iemesliem, kas kavēja adekvātu un priekšlaicīgu — apsteidzošu reakciju uz Krievijas agresiju, bija arī lielā mērā atšķirīgās Rietumu un Krievijas ārpolitikas kultūras. Rietumiem, jo ​​īpaši ES valstīm, sarunas ir tās politiskās vienprātības kultūras sastāvdaļa, un tās ir tās diplomātijas būtība.

Lai arī ASV varētu šķist stingrāka pret Krieviju, tā — līdzīgi kā ES — nav pilnībā “atkodusi” Krievijas ārpolitisko kultūru.

Krievijai sarunu uzsākšana, kad tiek uzskatīts, ka viņam rokās ir maz “trumpju”, atklāj vājumu. Respektīvi, Kremlis sarunas uzskata par nespēju uzspiest savu gribu, jo, ja ir vara, nav jārunā, bet tā vietā var rīkoties un uzspiest vēlamo rezultātu. Izmantojot vēsturisku analoģiju, atšķirība starp Vladimira Putina Krieviju un PSRS ir tāda, ka Padomju Savienības vadība bija patiesi norūpējusies par drošību un izdzīvošanu, izraisot drošības krīzi Kubā, savukārt mūsdienu Krievija maldīgi atsaucas uz nedrošību, mēģinot sagraut Rietumu morāli un vienotību, lai itin kā piesegtu savus patiesos revanšisma mērķus. PSRS ārpolitiku vadīja nulles summas loģika, savukārt mūsdienu Krievijas ārpolitikas bandītismu nosaka Rietumu vājums.

Šī īpaši neapdomīgā ārpolitiskā kultūra, visticamāk, izriet no Krievijas pēcpadomju vēstures “mežonīgajos 90tajos”, kad sākās cīņa par sabrukušās PSRS resursu kontroli starp dažādām noziedzīgām organizācijām, kas iekļuva arī valdošajā elitē. Papildu efektu, iespējams, radīja Krievijas sabiedrības autoritārais raksturs.

Krievijas elite gadu desmitiem ilgo iekšpolitisko represiju dēļ ir iemācījusies iegūt to, ko vēlas, izmantojot vājāko piespiešanu, nevis likuma varas vadītas procedūras.

Tas ir ļoti ietekmējis viņu uzvedību starptautiskajās lietās. Vēl viena būtiska atšķirība starp PSRS pēc Staļina uzvedību un mūsdienu Krievijas uzvedību ir tā, ka pirmā izvairījās no vieglprātības, jo uztvēra Rietumus kā gatavus atbildēt ar to pašu; tā kā pēdējie uzskata Rietumus par sašķeltiem, bailīgiem, maigiem un tādiem, kas dod priekšroku ekonomiskam komfortam, nevis drošības sacensībām pret pakāpeniski eskalējošo Krieviju.

Līdz ar to šī “varētu būt pareizi” politiskā filozofija ir pārgājusi no iekšpolitikas uz Krievijas ārlietām. Ja Francijas prezidents un Vācijas kanclere sarunas ar Krieviju, iespējams, uzskatīja par pozitīviem mēģinājumiem “saglabāt tiltus”, Krievijas politikas veidotāji tās uzskata, ņemot vērā konkurenci ar ASV, kā divu svarīgāko ES valstu gatavību pakļauties. Krievijai šķelšanās radīšana starp ASV un ES ir bijis viens no galvenajiem stratēģiskajiem mērķiem kopš Putina nākšanas pie varas. Tāpēc visas aprakstītās ES diplomātiskās darbības — atklājot ES vienprātības un tirdzniecības (nevis konfrontācijas un piespiešanas) kultūru — kalpoja kā apstiprinājums Krievijas politiskās elites aizspriedumiem par Rietumiem.

Nav brīnums, ka savā bēdīgi slavenajā Drošības padomes sanāksmē 2022. gada 21. februārī Putins ar tik lielu aizkaitinājumu un vilšanos atsaucās uz sarunām ar prezidentu Emanuelu Makronu. Šķita, ka viņam šķita, ka viņa cerības nav attaisnojušās: uz ļoti skarbu un apņēmīgu ASV brīdinājumu fona viņš saņēma priekšlikumus sarunām ar Franciju un Vāciju, radot viņam iespaidu, ka šīs valstis būtu gatavas piedāvāt piekāpšanos vai graut ASV. pozīciju. Kā to saprata Krievijas politiskā elite, prezidentam Makronam, kancleram Olafam Šolcam un citiem Rietumu līderiem, kas vēlējās “vest sarunas”, nebija nekādu sviru, tomēr viņi vēlējās sarunas. Viņi lika Krievijas pusei domāt, ka viņu priekšlikumi atklāj vājumu. Ja Rietumu stratēģija bija spēlēt spēli “slikts policists, labs policists”, Putina acīs tas tika uztverts kā “bēguļojoša pretinieka” scenārijs; analoģija šai aplamajai loģikai būtu tas, kā Krievijas politiskā elite uzskata Ukrainu par “ASV vasali” tikai tāpēc, ka Ukrainas vadība iebilda pret Kremļa plāniem.

Normatīvā munīcija gan jāizmanto, gan jāuzrauga

ES noteikto tālejošo ekonomisko, finanšu un tirdzniecības sankciju piemērošana Krievijai — tie ir visbargākie šādi sodi, kādus tā jebkad piemērojusi kādai ārvalstij, ir vēl viena būtiska pārmaiņa blokam, kas iepriekš bija visai sašķelts par šo jautājumu. Pasākumu ātrums un mērogs pārsteidza pat dažus Eiropas lēmumu pieņēmējus: lai gan, kopumā runājot, Rietumu līderi pirms Krievijas iebrukuma bija draudējuši ar “masīvām sekām”, viņi tā arī nebija precizējuši, kādas tās būs. Maskavas iebrukums pilnā apmērā 2022. gada 24. februārī bija tāds zibens spēriens no skaidrām debesīm lielākajai daļai Rietumu galvaspilsētu, ka tās ne tikai labi reaģēja uz iepriekš izteiktajiem draudiem, bet, iespējams, gāja tālāk, nekā daudzi bija paredzējuši, ceļot Krievijai izmaksas par tās nepārtraukto agresiju.

Kopš 2022. gada 24. februāra ES ir pieņēmusi nozīmīgāko sankciju kopumu savā vēsturē.

Nozaru sankcijas vērstas pret finanšu, enerģētikas, tehnoloģiju, aizsardzības un transporta nozarēm, kā arī dezinformācijas izplatīšanā iesaistītajiem Krievijas medijiem. ES luksusa preču tirdzniecība uz Krieviju ir aizliegta, tāpat kā atsevišķu produktu imports no Krievijas un Baltkrievijas. Mēs un ES atbalsta pēc iespējas stingrākas sankcijas, un mēs esam gatavi atbalstīt Krievijas gāzes aizliegumu, pamatojoties uz jau pieņemtajiem lēmumiem attiecībā uz naftu un oglēm. Kopumā 2022. gada nogalē esam ES ietvaros nonākuši jau pie devītās sankciju pakotnes, kas ir līdz šim visnopietnākais ES savas normatīvās munīcijas — ekonomiskā svara — izmantošanas piemērs tās pastāvēšanas vēsturē. Vienlaikus nedrīkstētu aizmirst par Eiropas Savienības tā saukto Magņitska sankciju mehānisma izmantošanu, kas, šķiet, palicis iestrēdzis 2021. gadā, kad pēdējo reizi šī mehānisma ietvaros sankcionēti indivīdi par smagiem pārkāpumiem cilvēktiesību jomā. Bet pārkāpumi nebeidzās 2021. gadā.

Tāpat jāatceras, ka kopš ES ir izmantojusi sankcijas kā ārpolitikas instrumentu, problemātisks aspekts ir bijis piemēroto sankciju uzraudzības mehānisma trūkums, un pārkāpumu apkarošana ir bijis nopietns izaicinājums. ES strauji paplašinot sankciju apjomu un dziļumu, tās iestādēm un dalībvalstīm ir jāatrod veidi, kā nodrošināt stingrāku un vienmērīgāku sankciju izpildi ES dalībvalstu vidū, lai atturētu no pārkāpumiem, uzlabotu efektivitāti un nodrošinātu vienlīdzīgākus konkurences apstākļus ekonomikas dalībniekiem. ES atbildes reakcija uz Krievijas militāro agresiju lielā mērā ir atkarīga no efektīvām sankcijām, un paša instrumenta ilgtermiņa leģitimitāte ir atkarīga no tā izpildes.

Lai gan sankcijas tiek pieņemtas ES līmenī, to izpildes nodrošināšana ir pašu dalībvalstu rokās. Sodīšana par pārkāpumiem nav vienlīdzīga visas ES ietvaros, pamatojoties uz atšķirīgām tiesu praksēm un uzraudzības iestādēm. Komisija un dalībvalstis ir sākušas novērst trūkumus, kas izriet no sankciju uzraudzības mehānisma trūkuma — labie paraugi meklējami citos juridiskās harmonizācijas “veiksmes stāstos” ES ietvarā. Vienlaikus, sankciju īstenošanai un izpildei, kā argumentē politikas pētnieki, būtu jākļūst par prestiža un reputācijas jautājumu dalībvalstīs.

Vēl pāris piezīmes par diplomātiju un svārstiem — nobeiguma vietā

Ir daži priekšnosacījumi, lai nodrošinātu, ka parlamentārā diplomātija būs efektīva. Pirmais un galvenais priekšnoteikums ir spēcīgi parlamenti. Tas ir sasniedzams, veidojot spēcīgas un neatkarīgas institūcijas, stiprinot to birojus un parlamentāro dienestu. Parlamentāriešiem jāturpina attīstīt savu reālo potenciālu un ietekmi — īpaši starptautiskajās aktivitātēs, kurās šobrīd tiek potenciāli izniekotas milzu iespējas.

Krievijas karš Ukrainā pierāda, ka Eiropas drošības arhitektūra nav nebūt tik stabila un noturīga kā mēs domājām vēl pirms gada.

Krievijas brutālais iebrukums Ukrainā ir ne tikai neizprovocēts uzbrukums suverēnai valstij, kas iestājas par savām tiesībām un demokrātiju, bet arī lielākais izaicinājums Eiropas drošības kārtībai kopš Otrā pasaules kara beigām. Uz spēles ir likti paši principi, uz kuriem balstās starptautiskās attiecības, tostarp ANO Hartas un Helsinku Nobeiguma akta principi.

Krīzes mēdz izkristalizēt notikumu “esenci”, un šī ir vēl skaidrāk likusi saprast, ka mēs dzīvojam pasaulē, kuru veido “dūres spēka” politika — tajā jebkas un viss tiks izmantots kā ierocis un tajā mēs sīvi cīnāmies naratīvu kaujas laukā. Visas šīs tendences mēs redzējām stipri pirms šī gada februāra; šobrīd viss ir paātrinājies.

Tas, protams, nozīmē, ka arī mūsu reakcijai un darbības modelim ir jāpaātrinās — un tā arī tas ir noticis. Mēs esam rīkojušies ātri un “pamatīgi” visā iespējamo politiku spektrā un pa ceļam vēl paspējuši lauzt vairākus iepriekš neaizskaramus tabu: nepieredzētas sankcijas, milzīgs atbalsts Ukrainai, tostarp pirmo reizi finansējot militārās tehnikas piegādi valstij, kurā notiek iebrukums. Mēs esam arī izveidojuši plašu starptautisku koalīciju, lai atbalstītu Ukrainu, izolētu Krieviju un atjaunotu starptautisko tiesiskumu un kārtību. Pēc jebkura standarta ES reakcija ir bijusi iespaidīga — pat ja ar to joprojām nepietiek, karam vēl turpinoties.

Mēs nezinām, kā un kad šis karš beigsies.

Bet mēs jau varam teikt, ka 2022. gada Ukrainas karā bija vērojama novēlota ģeopolitiskas ES dzimšana.

Gadiem ilgi eiropieši diskutē par to, kā padarīt ES drošāku, ar vienotu mērķi un spējām īstenot tās politiskos mērķus pasaules mērogā. Mēs, iespējams, pēdējo mēnešu laikā esam gājuši tālāk pa šo ceļu nekā iepriekšējā desmitgadē. Tas ir apsveicami, bet mums ir jānodrošina, lai ES ģeopolitiskā atmoda tiktu pārvērsta pastāvīgākā stratēģiskā pozīcijā. Jo darāmā ir tik daudz vairāk — Ukrainā un citur.

Krievijas iebrukums Ukrainā 2022. gada sākumā pats par sevi nesāka jaunu lielvaras politikas ēru. Tā bija vardarbīga izsaukuma zīme — pārmaiņu virziena zenīta punkts — , kas ievadīja nopietnākās izmaiņas pasaules ģeopolitiskajā kārtībā kopš 2001. gada 11. septembra. Ir pāragri prognozēt, kādas tieši pārmaiņas šis svārsta gads mainīs. Bet, manuprāt, šis Krievijas īstenotais iebrukums un Rietumu reakcija uz to būs tikpat nozīmīgs ģeostratēģisks pagrieziena punkts kā 11. septembra uzbrukumi pirms 20 gadiem. Domāju, ka ar šī iebrukuma sekām mēs vēl saskarsimies vismaz tuvākos 10 vai 20 gadus.

Raugoties uz priekšu, ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija Vladimira Putina vadībā būs izstumta valsts.

Tā būs tik izolēta politiski un ekonomiski, cik vispār kādu valsti iespējams izolēt, un mēs neatgriezīsimies uz to attiecību modeli un ģeopolitisko kārtību, kāda tā bija pirms invāzijas. Tas būs vienlīdz acīmredzams ekonomikas jomā — praktiski visi nozīmīgie ekonomiskie kontakti, tirgus sakari ar Krieviju tiks pārtraukti, un, kas gan ir skaidrs, tas izpostīs Krievijas ekonomiku. Mēs esam ieslēguši atpakaļgaitu 30 gadus ilgušajai Krievijas ekonomiskajai integrāciju pasaules ekonomikā.

Joprojām ir valstis, kas cenšas “sēdēt uz diviem krēsliem” — par spīti arvien jauniem un jauniem pierādījumiem par Krievijas bruņoto spēku pastrādātajām zvērībām, par spīti bēgļu plūsmām no Ukrainas. Tās izliekas to nemanot un mēģina “dancot apkārt tēmai” starptautiskajā telpā. Bet ko viņi nevar nepamanīt? To, ka starptautiskais sankciju režīms pret Krieviju šobrīd ietver 44 valstis un 60 procentus no pasaules IKP. Ir visai skaidrs, ka neviena valsts, pat Ķīna ar saviem 20 procentiem no pasaules IKP, nevar izdzīvot, ja tā tiek atslēgta no 60 procentiem no globālās ekonomikas. Ja profesoram Džo Njē pēdējos 20 gadus ir bijusi taisnība, ka savstarpējā atkarība un šīs kopsakarības pasaulē kalpo ne tikai labklājībai un labklājībai, bet arī attur no lielas agresijas, tad ir pavisam iespējams, ka mūsu svārsta gads virza mūs uz to, ka redzēsim šīs kopsakarības “izspēli” reālajā laikā.

Sākotnēji publicēts: Latvijas ārējās un drošības politikas gadagrāmata 2023.

--

--

Rihards Kols

Saeimas deputāts, Ārlietu komisijas priekšsēdētājs, @VL_TBLNNK valdes loceklis, zemessargs ||| MP, Chairman of the Foreign Affairs Committee.