Priekšvēlēšanu aģitācija valsts valodā

Iepriekšējā Saeimas sasaukuma laikā, ja nemaldos, 2020. gadā (pēc noraidījuma 2018. gadā, aiz-iepriekšējā sasaukuma beigās), NA kopā ar kolēģiem no arī citām frakcijām ar jaunu likumprojektu mudināja Saeimu pievērsties jautājumam par valodu, kādā būtu veicama apmaksātā priekšvēlēšanu aģitācija. Lai gan pašsaprotamā atbilde — valsts valodā, protams — lielākajai daļai Saeimas deputātu, pat opozīcijas pārstāvju, ir bijusi diezgan vienota un skaidra, likumprojektu joprojām mētā apkārt kā karstu kartupeli.

14. Saeima šī jautājuma skatīšanā ir nonākusi līdz otrajam lasījumam. Nedēļas sākumā, 16. maijā, par likumprojektu atbildīgajā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijā (VPPK), piedaloties deputātiem, valsts institūciju un nevalstiskā sektora pārstāvjiem, panākta vienošanās par konceptuālo pieeju, kas izstrādāta no sākotnējās redakcijas, sadarbojoties Tieslietu ministrijai (TM) un VPPK. Nepieciešamības gadījumā plānots redakciju vēl precizēt uz trešo — pēdējo lasījumu.

Īsumā: likumprojekts paredz papildināt Priekšvēlēšanu aģitācijas likumu ar jaunu pantu par priekšvēlēšanu aģitācijas valodu, kurā paredzēts noteikt, kādos gadījumos priekšvēlēšanu aģitācija veicama tikai valsts valodā, un kad tā var saturēt vai tai var tikt nodrošināts tulkojums Eiropas Savienības dalībvalstu oficiālajās valodās.

Plānots, ka priekšvēlēšanu aģitācijas periodā apmaksātā sabiedrisko un komerciālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu radio un televīzijas programmās, publiskās lietošanas ārtelpās un iekštelpās, periodiskajos izdevumos (laikrakstos un žurnālos), biļetenos, grāmatās un citos iespiedtehnikā sagatavotos izdevumos un internetā priekšvēlēšanu aģitācijas materiāli izvietojami un priekšvēlēšanu aģitācija veicama valsts valodā.

Priekšvēlēšanu aģitācijas periodā pirms Eiropas Parlamenta un pašvaldību domju vēlēšanām aģitācijas materiāli varēs saturēt vai priekšvēlēšanu aģitācija varēs tikt nodrošināta ar tulkojumu Eiropas Savienības dalībvalstu oficiālajās valodās, ievērojot nosacījumu, ka valsts valodas lietojums nedz audiāli, nedz vizuāli nedrīkst būt mazāks vai šaurāks par saturu svešvalodā.

Visai saprotami, vienkārši, manuprāt.

Bet, atverot ziņu portālus? Viens virsraksts labāks par nākamo.

Tālāk teksts: “…paredzēts, ka priekšvēlēšanu publiskās uzstāšanās reizēs būs jārunā valsts valodā jeb latviski, bet privātākās sarunās varētu būt ļauts runāt arī citā valodā.”

Ja mērķis ir infantilizēt un mēģināt reducēt līdz absurdam to, par ko ir likumprojekts — jāsaka, izdodas.

Vairāku gadu un divu Saeimas sasaukumu laikā piedāvātie grozījumi pēc savas būtības nav mainījušies. Ja ikdienā Saeimas darbam ne pārāk aktīvi sekojošajiem interesentiem īso atmiņu var piedot, tad kolēģiem — deputātiem, pārvaldes iestāžu pārstāvjiem — ignorance neiet krastā.

Joprojām dažiem izdevīgi izlikties, ka nesaproti

Joprojām jāsaka — žēl par atsevišķu personāžu apņēmīgo vēlmi izlikties, ka ar likumprojektu plānots aizliegt sazināties jebkurā svešvalodā praktiski jebkad.

Mērķis ir nevis “aizliegt” visas citas valodas, bet formālajā politiskajā aģitācijā lietot valsts valodu, nostiprinot tās statusu pilsoņu apziņā.

Ar šiem grozījumiem pastarpināti neizbēgami tiks palielināta vēlētāju atbildība pienācīgi apgūt latviešu valodu. Iepriekš izskanēja argumenti, ka ar šiem grozījumiem mēs tiecoties šķelt sabiedrību — bet kā aģitācija valsts valodā, tā uzrunājot visu sabiedrību, var būt šķeļoša? Tieši pretēji — šobrīd pastāvošajā situācijā tiek uzturēta iespēja marginalizēt un šķelt Latvijas iedzīvotājus, padarot priekšvēlēšanu aģitācijas saturu ekskluzīvi pieejamu atsevišķai lingvistiskai grupai, nevis visiem Latvijas balsstiesīgajiem iedzīvotājiem.

Tā nav tikai teorētiski izdomāta potenciāla norise, bet gan šodienas realitāte. Tiem, kas par to šaubās, aicinu uz mirkli paviesoties atsevišķu sevi izteikti etnolingvistiski pozicionējošu politisko spēku mājaslapās un salīdzināt saturu un satura apjomu, kāds tiek piedāvāts latviešu un kāds — (šajā gadījumā) krievu valodā. Nepārzinot šo svešvalodu, uzzināt, ko saviem vēlētājiem mēģina pastāstīt šīs partijas “spice”, nav lemts.

Nepatīkami ierastā Saeimas Juridiskā biroja pretestība

Tiem, kas ir sekojuši līdzi likumprojekta virzībai jau iepriekšējā Saeimas sasaukumā, nebūs noslēpums, ka Saeimas Juridiskais birojs tā pārstāvja personā jau kopš pirmās dienas ir neatlaidīgi pretojušies šī likumprojekta virzībai, mēģinot gan sašaurināt tā tvērumu, baidot ar tiesvedībām un tā tālāk.

Iepriekš Saeimas Juridiskā biroja iebildumi balstījās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) precedentā — spriedumā pret Turciju par tās likumu, ar ko tika kriminalizēta aģitācija kurdu mazākumtautību valodā. Izklausās dramatiski. Bet analoģija ir nevietā. Latvijā neviens nepiedāvā noteikt kriminālatbildība par citas valodas lietošanu priekšvēlēšanu aģitācijā vai kādā veidā ierobežot pilnīgi jebkādu saziņu par politiku svešvalodās.

No cepures izvilktais trusis: ECT spriedums pret Bulgāriju

Uz šīs nedēļas VPPK sēdi Juridiskais birojs priekšlikumus un atzinumu nebija iesniedzis, bet ieradās ar cepuri, no kuras vajadzīgajā mirklī izvilkt trusi ECT sprieduma izskatā. Iepriekš no savas puses biju atsaucies uz Bulgārijā spēkā esošo regulējumu kā piemēru līdzīgai normai, kas ir spēkā Eiropas valstī.

2023. gada 2. maijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa pasludināja spriedumu lietā Mestan pret Bulgāriju par mazākumtautību valodu (ieskaitot turku valodu) lietošanas aizliegumu priekšvēlēšanu kampaņā. Tiesa konstatēja vārda brīvības pārkāpumu. Savā spriedumā ECT pauž uzskatu, ka principā valstīm ir tiesības regulēt valodu lietošanu kampaņas laikā un noteikt ierobežojumus, ja nepieciešams (te svarīgs ir leģitīmais mērķis). Taču absolūts valodas lietošanas aizliegums nav savienojams ar demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām.

Sēdes laikā no Juridiskā biroja pārstāvja gan uzzināt par šo spriedumu varēja ļoti maz — tik vien to, ka “mums visticamāk arī nav leģitīms mērķis gana nopietns”, to, ka nu patiesi nekur tā nedara utt.

Tad tika atkārtots noraidošais viedoklis un sniegta rekomendācija faktiski padarīt topošo likumu bezzobainu un bez reālas ietekmes. Jo šādam valodas regulējumam nebūšot leģitīma mērķa. Atļaušos nepiekrist.

Atkārtojot jau zināmo

Iniciatīva nav ne mērķtiecīgi izslēdzoša, ne noraidoša, ne kādi citādi “īpaši ļauna”. Latviešu valodas kā valsts valodas statuss nepastāv pats par sevi — šo statusu ikdienā nostiprinām arī caur likumiem. Mērķis ir nevis “aizliegt” visas citas valodas, bet formālajā politiskajā aģitācijā lietot valsts valodu, nostiprinot tās statusu pilsoņu apziņā. Savukārt aģitācijas teltīs un sapulcēs tie, kuri vēlas izpausties ar savu valodu virtuozitāti, varēs turpināt Latvijas iedzīvotājus uzrunāt visās pasaules valodās. Pat dalīt biļetenus sanskritā un diskutēt ar vēlētāju, kā nu viņam ērtāk.

Bet nemānīsim sevi, ka šodienas globālajā pasaulē vairāku pasaules lielāko valodu ielenkumā latviešu valoda Latvijā turpinās stabili pastāvēt bez rūpēm, principiāliem lēmumiem un izvēlēm par labu Latvijas prioritātēm — viena no tām ir mūsu valoda.