Okupācijas stabs. Līkloči.

Tā jautājumu un komentāru gūzma, ko pēdējo nedēļu laikā esmu saņēmis saistībā ar bēdīgi slaveno Pārdaugavas stabu, sāk radīt aizdomas, ka, pašam nezinot, esmu kaut kā ticis iecelts par vienīgo atbildīgo par šī staba nojaukšanu. Kamēr tās ir tikai aizdomas, pastāstīšu par to, kas noticis, notiek un notiks saistībā ar šo objektu.

Jautājums par Pārdaugavas staba nojaukšanu līdz šim bijis ērts “karstais kartupelis” visu politisko spektru galiem un visu partiju aģitācijas “gājieniem”. Vēl pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā 24. februārī, okupācijas monumenta tēma ar simtprocentīgu garantiju raisīja skaļas un polarizējošas diskusijas jebkurā formātā, kur tā uzplaiksnīja.

Atļaušos izteikt pieņēmumu, ka visbiežāk tiem politiķiem, kas ik pa laikam skaļi piebalsoja iecerēm monumentu demontēt, bija vairāk vai mazāk skaidrs, ka lieta līdz darīšanai netiks, jo to šobrīd liedz Latvijas-Krievijas 1994. gada vienošanās. Tas nav kāds pēkšņs, nupat noskaidrots secinājums — galu galā, Saeima jau vairākkārt, dažādos laikos un sastāvos, noraidījusi iniciatīvas par Pārdaugavas staba demontāžu. Iniciatīvas vienmēr iestrēga pie viena un tā paša faktora — Latvijas starptautiskajām saistībām.

Pieminekli nojaukt liedz Krievijas un Latvijas noslēgtā vienošanās par Krievijas militāro pensionāru sociālo aizsardzību. Vienošanās 13. pants paredz, ka Latvija nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu. Šādas saistības nav, piemēram, Lietuvai un Igaunijai.

Dokumentā konkrētais objekts gan nav pieminēts. Taču pēc tā spridzināšanas 1997. gadā, Krievija un Latvija apmainījās ar notām, kurās Latvijas un Krievijas vienošanās saistīta arī ar objektu Uzvaras parkā. Esmu uzrunājis ārlietu ministru, aicinot šīs notas publiskot, ņemot vērā jautājuma būtiskumu. Šī līguma izpildi, starp citu, joprojām uzrauga EDSO.

Iepriekš Saeimā par šī pieminekļa nojaukšanu diskutēja 2019. gadā, taču šo procesu piebremzēja Covid-19 pandēmija. 10 822 Latvijas pilsoņi kolektīvajā iesniegumā lūdza Saeimu lemt par Uzvaras pieminekļa demontāžu, un Saeima pirmo reizi vēsturē virzīja iniciatīvu tālākai vērtēšanai komisijās. Jautājums tika nodots divām Saeimas komisijām — Ārlietu komisijai, kas vērtētu ar monumentu saistītās starptautiskās saistības, un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai, kas tuvāk spriestu par kultūrvēsturiskajiem, mākslinieciskajiem un citiem aspektiem saistībā ar monumentu un tā potenciālo demontāžu (neņemos spriest par viņu secinājumiem). Ārlietu komisijā tolaik secinājums, balstoties uz Ārlietu ministrijas atzinumu, bija visai nepārprotams — ievērojot savas saistības, demontāža nav variants, ko apsvērt. Tas gan neliedz veikt apkārtējās vides — parka, monumenta apkārtnes laukuma, pārveidi pēc saviem ieskatiem.

Vai pēc Krievijas nežēlīgās karadarbība Ukrainā situācija ir mainījusies? Un vai Latvijas saistības, kas izriet no starptautiskajām konvencijām, ir mainījušās?

Pirms kāda laika plaši un vairākkārtēji izskanēja tieslietu ministra paustais, norādot, ka tieslietu ministrija zinot pieņemamu juridisku risinājumu monumenta demontāžas īstenošanai. Lieki nekavējoties, sasaucu Ārlietu komisijas sēdi, kurā deputāti varētu uzklausīt TM un iepazīties ar šo inovatīvo risinājumu. Diemžēl TM pārstāvis neuzskatīja par vajadzīgu uz sēdi ierasties. Komisijā uzklausījām Ārlietu ministriju un Saeimas Juridisko biroju, un kopīgi diskutējām par tālāko rīcību.

Kopīgi lemjot, Komisija vienojās nosūtīt Rīgas Domei vēstuli, piedāvājot tai īstenot operatīvi paveicamus risinājumus — pastāvīgu informatīvo stendu uzstādīšana pie pieminekļa par Latvijas okupāciju un par šā pieminekļa vēsturisko kontekstu, nosaukuma maiņa (to, starp citu, 2020.gadā rosināja 4.maija deklarācijas klubs, aicinot pārdēvēt to par Okupācijas laukumu), kā arī būves inženiertehniskā pārbaude, lai pārliecinātos par struktūras atbilstību sabiedrības drošuma prasībām. Vēstuli ar šiem trīs piedāvājumiem Ārlietu komisija Rīgas domei nosūtīja marta beigās. Tāpat, koleģiāli vienojotioes, Tieslietu ministrijai tika uzdots piedāvāt juridisku risinājumu par pieminekļa nojaukšanu, kas iepriekš saskaņots Ministru Kabinetā.

Termiņš bija 15.04., un līdz šim brīdim vēl neesam saņēmuši MK saskaņotu dokumentu, ko varētu skatīt Ārlietu komisija.

Tieslietu ministrs nupat publiski spekulēja par to, kāpēc nez Komisija prasot MK saskaņojumu — sak, tā esot laika novilkšana. Lai nebūtu pārpratumu: Komisija jau vienu reizi sanāca, lai uzklausītu TM, bet paši TM neieradās. Lai nesāktos kārtējais “pingpongs” un lai netiktu tērēts ne tikai Komisijas deputātu, bet arī visu pieaicināmo ministriju un institūciju pārstāvju laiks, uzdevām tādu uzdevumu, ar kuru tālāk jau būtu iespējams kvalitatīvi strādāt.

Paralēli, Saeimas Ārlietu komisija jau martā uzsāka darbu pie visu, kopskaitā 58, divpusējo Latvijas un Krievijas līgumu pārskatīšanas, sākot ar jaunākajiem līgumiem.

Darbs pašlaik ir pusē, un par lielu daļu līgumu Komisija jau ir lēmusi, ka to izpilde ir apturama. Ir skaidrs, ka nonāksim arī pie ar šo monumentu saistītās 1994. gada līguma izskatīšanas, un kopīgiem spēkiem meklēsim risinājumus un iespējas, kā tiesiski iespējams mainīt status quo Uzvaras parkā.

Uzsvēršu vēlreiz — Saeimas Ārlietu komisijas kompetence ir tikai starptautiskie līgumi, resp., Ārlietu komisija jebkurā gadījumā nelemj par monumenta demontāžu vai atstāšanu. Īpašumtiesības uz zemi, uz kuras atrodas objekts, ir Rīgas domei (neiedziļinoties 30 gadu ilgajās juridiskajās peripētijās ar un ap objektu).

Mūsu kompetencē ir līgumu pārskatīšana, ko arī iespēju un saprāta robežās mēs darām.

Daudziem patīk bārstīties ar skaļiem paziņojumiem, īpaši šobrīd, par to, kā jebkas, izņemot personīgu ierašanos ar buldozeru un āmuru uz momentālu monumenta demontāžu šajā pēcpusdienā, ir politisks gļēvums, izdabāšana Krievijai, angažētība, anti-nacionālisms un viss cits, kas ienāk prātā. Ka Krievija nepildot nevienu vienošanos — kas, vairāk vai mazāk, ir patiesība -, un ka mēs arī tad jau neko neesam viņiem parādā — kur arī ir zināma daļa patiesības. Bet Latvija nav Krievija, un Latvija nevēlas būt Krievija — un mums nav jāvadās no viņu piemēra.

Sakarsuši prāti mēdz novest pie skaļākiem un stingrākiem vārdiem, jā, bet tomēr no politiķu — valsts amatpersonu — puses es tomēr gribētu kādreiz redzēt atbildīgāku attieksmi. Valstiskāku — ar atbildību pret valsti un sabiedrību, kura ieklausās šajos paziņojumos un ņem vērā to, ko viņi saka. Es tiešām neesmu pārliecināts, ka skaļākie kliedzēji, kuri bravūrīgi ierosina spridzināt Pārdaugavas stabu tūlīt un tagad, ir apsvēruši visus ar to saistītos riskus (un tādi ir, nebūsim naivi), apsvēruši visas iespējamās Latvijas iekšpolitiskās un ārpolitiskās sekas, un, galu galā, būtu spējīgi uzņemties atbildību par savu retoriku jebkurā no iznākumiem.

Kliegt mākam mēs visi, un reti kas ir tik iedarbīgs kā trāpīgi piemeklēta metafora un revolucionārs sauklis.

Bet tas iedarbojas tikai tiktāl, cik nepieciešams uzkurināt un musināt cilvēkus. Kas varētu novest mūs līdz tā okupācijas staba demontāžai? Garlaicīgais, ar skaļiem lozungiem un PR-īgiem gājieniem neapveltītais darbs pie juridiski tehniskā risinājuma, kas varētu pavērt ceļu monumenta demontāžai, Latvijai nepārkāpjot savas saistības, neradot liekus riskus un saglabājot savu starptautisko reputāciju. Tas nenotiks rīt, bet tas varētu notikt drīz. Protams, vēlēšanu gadā “drīz” nevienam neder — vajadzēja aizvakar un ar salūtu.

Ja būtu mana teikšana, ja būtu Nacionālās apvienības teikšana, tad šī staba Pārdaugavā sen vairs nebūtu. Tas neeksistētu arī prātos tai sabiedrības daļai, kas to padarījusi par teju kultisku rituālu norises vietu. Esmu par šī objekta nojaukšanu.

Esmu strādājis, lai “līdz kaulam” izprastu juridisko situāciju un vēsturi, kas saistīta ar šo stabu. Atļaušos teikt, ka ievērojami vairāk nekā 99% visskaļāko paziņojumu paudēju. Esmu piedāvājis alternatīvus risinājumus, un esmu uzturējis šo jautājumu Komisijas dienaskārtībā, pamatīgi un padziļināti iepazīstinot deputātus ar visām niansēm.

Nav nekā vieglāka kā trivializēt, kariķēt un “dauzīt” izdomāto grēkāzi — katrā ziņā, tas ir daudz vieglāk nekā reāli strādāt ar ko tik emocionāli, morāli sakāpinātu, juridiski piņķerīgu un starptautiski strīdīgu kā šī objekta eksistences jautājums.

Savā politiskajā darbībā lielākoties izdevies ievērot principu — izdarīt un tad stāstīt, ne otrādāk. Redzu, ka Saeimas Ārlietu komisija savu darbu spēs izdarīt līdz galam.