Ērtības vai vērtības? Par Latvijas-Krievijas tiesiskās palīdzības līgumu

Likumprojekts, ar kuru aicinām denonsēt līgumu starp Latviju un Krieviju par tiesisko palīdzību un tiesiskajām attiecībām civillietās, ģimenes lietās un krimināllietās, jāskata, visupirms, Krievijas uzsāktās karadarbības Ukrainā kontekstā.

Šis karš ir izgaismojis Krievijas politiskā režīma brutalitāti un cilvēktiesību pārkāpumus gan pašā Krievijā, gan ārpus tās robežām. Tā rezultātā nosacījumu pārskatīšana sadarbībai ar Krieviju ir kļuvusi par politiski un morāli aktuālu jautājumu ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs.

Īsa priekšvēsture

2022. gada pavasarī Saeimā aizsākām svarīgu diskusiju un sekojošu procesu ar mērķi samazināt līgumtiesisko sadarbību ar Krieviju – ar valsti, kas zaudējusi jebkādu uzticību un kuru par uzticamu partneri var uzskatīt tikai visnaivākie. Caurskatīta tika virkne Latvijas – Krievijas savstarpējo līgumu, un par vairākiem tika pieņemts lēmums tos apturēt vai izbeigt. Pagājušā gada pavasarī arī pirmo reizi diskutējām par Latvijas-Krievijas tiesiskās palīdzības līgumu.

Kā zināms, līgums parakstīts 1993. gada 3. februārī un stājies spēkā 1995. gada 28. martā. Tas regulē ļoti plašu jautājumu loku Latvijas tiesiskajā sadarbībā ar Krieviju: procesuālo darbību izpildi, personu nopratināšanu un izdošanu, pierādījumu nodošanu, piemērojamā likuma un jurisdikcijas noteikšanu, spriedumu atzīšanu un izpildi un citus sadarbības aspektus civiltiesību, ģimenes tiesību un krimināltiesību jomās.

Tā kā jautājums “cilāts” tiek ne pirmo reizi, pieejamo vērtējumu – no dažādiem aspektiem – gan par pašu līgumu, gan tā iespējamo denonsēšanu ir patiešām daudz, tie ir kompetenti un argumentēti. Tā, piemēram, nesen notikušajā “Jurista vārds” organizētajā diskusijā par tieši šo jautājumu, izskanēja argumenti, kas iepriekš līguma denonsēšanas kontekstā nebija skatīti. Viens no tiem – ka

līgums par tiesisko palīdzību ar Krieviju, kas veidots uz PSRS ar sociālistiski noskaņotajām satelītvalstīm savulaik slēgto līgumu parauga, šodien ir morāli un juridiski novecojis.

Tas pat ir pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībām.

Tā, piemēram, līgumā nav paredzēta ES tiesībās būtiskā vājāko pušu procesuālā aizsardzība. Jau 2009. gadā Eiropas Komisijas deklarācijā tika pausts, ka dalībvalstīm būtu no jauna jārisina sarunas par šādiem nolīgumiem, lai novērstu neatbilstības ar ES tiesībām. Cik zināms, Latvija šādas sarunas ar Krieviju netika uzsākusi, un noteikti arī tādas neveiks tagad.

Praksē — daudz atšķirību no “teorijas”

Praksē, jāsaka, ka šobrīd mūsu tiesiskās palīdzības lūgumus Krievija izpilda pēc saviem ieskatiem. Te atkal atsaukšos uz praktiķu sniegtajiem piemēriem no viņu pieredzes. Piemēram kādā lietā Krievijas tiesa nolēma aizliegt Latvijas juridiskajai personai turpināt tiesvedību Latvijas tiesā par naudas līdzekļu piedziņu no Krievijas pilsoņa, atsaucoties uz Latvijas aizliegumu izsniegt vīzas Krievijas pilsoņiem, kas tādējādi aizskarot Krievijas pilsoņu reputāciju un neļaujot nodrošināt viņiem taisnīgu tiesu Latvijā.

Vispārzināms ir fakts, ka Krievijas valsts vara, tai skaitā izmeklēšanas iestādes un tiesu vara, ir ārkārtīgi korumpēta.

Ir ticis pausts, ka, īpaši pēc 2022. gada 24. februāra, Latvijas iestāžu pusē darbojas ļoti uzmanīgs “filtrs”, pārbaudot Krievijas puses iesniegtos tiesiskās palīdzības lūgumus, pirms lemj par to izpildi.

Arī Latvijas Republikas Ģenerālprokurora ziņojumā par paveikto 2022. gadā teikts, ka, izvērtējot no ārvalstīm saņemtos personu izdošanas lūgumus, ir bijuši gadījumi, kad personu izdošana tikusi atteikta. Krievijai vairāku personu izdošana atteikta, jo lūgumos saskatīta politiska motivācija.

Un – kā nu ne!

Latvija tiesu varas neatkarības indeksā ir 24. vietā pasaulē, turpretim Krievija – 107. vietā.

Paļauties uz šīs valsts tiesu varas instanču godaprātu un būt pārliecinātiem par to, ka Krievijas tiesas procesā ir tikušas nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesu, lai varētu šo spriedumu atzīt un izpildīt Latvijā, ir neiespējami. Vienlaikus, juridisko praktiķu paustais par šī sieta darbību praksē parāda, ka, pat ar šo filtru, mūsu “sietam” iziet cauri tiesiskās palīdzības pieprasījumi, kuros nav savlaicīgi identificēti Krievijas spriedumu būtiskie trūkumi, tie tikuši atzīti un izpildīti Latvijā.

Ir bijušas situācijas, kad Latvijas tiesas ir saņēmušas Krievijas tiesu nolēmumus, kuru izpilde būtu ne vien prettiesiska, bet arī apdraudētu Latvijas finanšu drošību (nepamatotas finanšu prasības pret Latvijas uzņēmumiem vai finanšu institūcijām). Ja šāda veida prettiesiski Krievijas tiesu nolēmumi Līguma ietvaros tiktu iesniegti mērķtiecīgi un vairumā, bet Latvijas atbildīgās iestādes un tiesas nespētu identificēt problēmas un atļautu šādu spriedumu izpildi, apdraudēta būtu valsts finanšu sistēma un līdz ar to nacionālā drošība.

Kas notiek, ja līgumu denonsējam?

Protams, līguma laušanai ir arī oponenti, kas uzskata, ka šāda rīcība apgrūtinās izmeklēšanas, tiesu, dzimtsarakstu un citu iestāžu darbu.

Bet, līgumam zaudējot spēku, tiesiskā sadarbība ar Krieviju krimināllietās un civillietās turpināsies atbilstoši to starptautisko konvenciju noteikumiem, kuru dalībvalstis ir gan Latvija, gan Krievija. Sadarbība krimināllietās būs īstenojama Eiropas Padomes 1959. gada Konvencijas par savstarpējo palīdzību krimināllietās un 1957. gada Konvencijas par izdošanu ietvaros, savukārt civillietās sadarbība notiks saskaņā ar Hāgas konvencijām, kas regulē tiesisko sadarbību civillietās jautājumos par dokumentu izsniegšanu, pierādījumu iegūšanā, bērnu aizsardzības jautājumos un citās jomās.

Pārejot uz citu sadarbības formātu, Latvijas iestādēm saņemtie tiesiskās palīdzības lūgumi būs jāvērtē kā līdz šim, šajā gadījumā – pamatojoties uz daudzpusējo līgumu (konvenciju) noteikumiem. Jā, šis process visticamāk būs ilgstošāks un reizēm arī apgrūtinošs.

Bet jau šobrīd ne viena, ne otra puse pilnībā nepilda līguma nosacījumus.

Esam absurdā situācijā, ka spēkā ir starptautisks līgums, kas paģēr sadarbības attīstību un kas prevalē pār nacionālajām normām. Valstij ir pienākums — un Latvija kā tiesiska valsts tomēr tiecas savas līgumsaistības pildīt — to pildīt un šādu pienākumu nevar atcelt ar valsts pārvaldes iestādes vēstuli vai atstāt, tā teikt, uz katra indivīda sirdsapziņas un spriestspējas pleciem.

Līgums ir spēkā, katra puse to “it kā” ievēro, tomēr ne pilnībā. Īsti normāli tas nav.

Šobrīd atbildība par saprātīgu, Latvijas interesēm un tiesiskas valsts standartiem atbilstošu līguma īstenošanu ir atstāta indivīdu — prokuroru, Tieslietu ministrijas darbinieku, policistu, tiesnešu — ziņā. Prakse ir parādījusi, ka šai ziņā ir problēmas — vai nu tiesību piemērotāju nezināšanas, vai neuzmanības, bet varbūt arī iekšējās pārliecības dēļ.

Noslēgumā: pār visu šo, ko izklāstīju, prevalē vēl viens, morālais aspekts

Krievija ir agresorvalsts, sadarboties ar agresorvalsti ir amorāli. Principialitātei ir jāprevalē pār ērtību. Ja tā nav, mēs nevaram vispār runāt par to, ka mums ir jel kādi principi vai vērtības.

Ērtības vai vērtības — tā ir tā izvēle šajā gadījumā.